Algas kalkulators internetā – vienkāršākais veids, kā aprēķināt algu un nodokļus

Latvijā pagaidām nav spēkā likums, kas pieprasa norādīt darba sludinājumos plānoto algu, tāpēc par iespējamo atalgojumu visbiežāk uzzina tikai darba intervijā. Taču algas summa var tikt nosaukta gan bruto, gan neto, citiem vārdiem, ar un bez nodokļiem. Tikt galā ar ienākumu un nodkļu aprēķiniem Tev palīdzēs algas kalkulators.

Algas aprēķins ir nepieciešams gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, mikrouzņēmumu darbiniekiem, personām ar dažādiem nodokļu atvieglojumiem. Ja vēlies uzzināt kā acumirklī uzzināt kopējās algas izmaksas vai reālus ienākumus, lasi tālāk!

Ko nozīmē algas aprēķins?

Algota darbinieka alga sastāv no dažādām komponentēm un iedalās bruto un neto algā. Bruto alga ir nevis darbinieka reālais atalgojums, bet oficiālie ienākumi, kuros ietilpst arī sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Savukārt neto alga ir nauda, ko darbinieks saņem “uz rokām” jeb summa, ko darba devējs pārskaita uz darbinieka bankas kontu. Darba algas aprēķins palīdz noteikt, cik liela summu aiziet nodokļos un cik daudz algots darbinieks saņem mēnesī. Aprēķināt nodokļus un neto algas summu palīdz darba algas kalkulators, ko var izmantot gan darba ņēmēji, gan darba devēji.

Latvijā mainoties nodokļu sistēmai, mainījusies arī darba algas aprēķināšanas kārtība un algas kalkulators 2016 vairs nav spēkā, jo minimālā alga tagad sasniedz 430 eiro, un minimālā stundas likme – 2,70 eiro. Algas kalkulators 2017 ir izmantojams arī 2018. gadā un turpmāk, līdz jaunām izmaiņām nodokļu likumdošanā. Visērtāk ir rēķināt algu un nodokļus nevis uz papīra, bet internetā, kur tiešsaistes kalkulators aizvieto patstāvīgus aprēķinus.

Universāls algas kalkulators tiešsaistē

Pakalpojumu salīdzināšanas platformā Comparo.me atrodas parocīgs algas kalkulators, ko var izmantot dažādiem mērķiem. Kalkulatorā ir iekļautas tādas svarīgas pozīcijas kā:

  • algas apjoms pirms nodokļiem;
  • stundas likme;
  • nostrādāto stundu skaits mēnesī;
  • neapliekamais minimums;
  • nodokļu atvieglojumi: apgādībā esošās personas, pensija – izdienas, speciāla vai vecuma, invaliditāte – 1., 2. vai 3. grupa, represētā statuss.

Comparo.me rīks darbojas gan kā bruto algas kalkulators, gan kā neto algas kalkulators. Atkarībā no savām vajadzībām, izvēlies vēlamo izmantošanas veidu. Lasi tālāk un uzzini, kā lietot Comparo.me kalkulatoru!

Algas aprēķins 2019: instrukcija

Ja Tu esi darba ņēmējs, Tava algas nodokļu grāmatiņa ir pie darba devēja, un Tu gribi noskaidro, cik lielu algu saņemsi savā bankas kontā, izvēlies kalkulatora iestātījumus “alga pirms nodokļiem” un “ikmēneša alga”. Ja strādā summēto darba laiku, izvēlies iestātījumus “stundas likme” un “stundu skaits mēnesī”. Pēc tam atzīmē vajadzīgās sadaļas un spied pogu “aprēķināt”. Darba algas kalkulators parādīs, cik liela būs Tava alga, un cik liela summa aizies nodokļos. Tāpat var rīkoties arī mikrouzņēmumu darbinieki, tikai šajā gadījumā kalkulatorā jāatzīmē, ka lietotājs strādā mikrouzņēmumā.

Ja esi darba devējs un vēlies aprēķināt kopējās izmaksas uz darbinieku algām, atzīmē iestātījumus “alga pēc nodokļiem”, ieraksti vēlamo atalgojuma summu un aprēķini, cik daudz būs jāpiemaksā nodokļos. Darba devēja kopējos izdevumos Comparo.me kalkulators ieskaita arī uzņēmējdarbības riska valsts nodevu 0,36 eiro apmērā.

Algas kalkulators 2019 ir vienkārši lietojams un bezmaksas pieejams ikvienam interesentam. Ienāc Comparo.me salīdzināšanas portālā un aizmirsti par patstāvīgiem ienākumu aprēķiniem uz papīra!

Cik daudz mēs zinām par mūsu kaimiņu zemēm, drošvien maz, bet tās ir uzmanību cienīgas. Pārsvarā atvaļinājumos cilvēki dodas, kaut kur tālu atpūsties, bet neizmanto iespējas, kas ir tepat. Mani sauc Illarions, un es savā blogā pastāstīšu par kaimiņu zemēm.

Kā ieguldīt brīvos līdzekļus?

Labākais veids, kā iespējams pavairot naudas līdzekļus ir ieguldot jau esošos naudas līdzekļus, lai tie nestu peļņu. Mūsdienās cilvēkiem ir vairākas iespējas, kur iespējams ieguldīt brīvos līdzekļus. Protams, katram no tiem pastāv savi plusi, mīnusi, kā arī riski, tāpēc rūpīgi nepieciešams saprast, kurš no investīciju veidiem varētu būt pats piemērotākais tieši tev.

Kas ir ieguldīšana

Iedomājies, ka tev ir 100 lieki eiro. Viena no iespējām ir doties uz veikalu un iegādāties, piemēram, jaunu apģērba gabalu. Otrs variants ir ieguldīt šo naudu, tādā veidā pavairojot to. Ir vairāki naudas ieguldīšanas veidi, tāpēc atliek izvēlēties piemērotāko variantu tieši sev. Naudas investēšana ir lielisks veids kā pavairot savus brīvos līdzekļus.

Kāpēc ieguldīt brīvos līdzekļus?

Naudas ieguldīšana ir viens no efektīvākajiem veidiem kā tikt pie papildus peļņas. Lai gan sākumā nepieciešams kapitāls, lai varētu uzsākt investēšanu, tomēr pēc tam, kad tas izdarīts, varēsi skatīties kā katru mēnesi regulāri ienāk pasīvie ienākumi. Protams, jāņem vērā, ka vienmēr pastāv arī risks, tomēr tie kuri neriskē – neuzvar. Ja ir skaidra stratēģija un izpētītas visas iespējas, tad riskam vajadzētu mazināties. Investēt naudu vari jebkurā brīdī, tāpēc vari izvēlēties piemērotāko brīdi, kad uzsākt investīcijas.

Kā ieguldīt naudu?

Lai varētu sākt ieguldīt naudu, nepieciešams izvēlēties vienu no ieguldījumu veidiem. Protams, tev ir iespēja arī diversificēt savu portfeli un izvēlēties vairākus ieguldījumu veidus – un tādā veidā pat būsi drošāks, ka gūsi lielāku peļņu. Ir vairāki investīciju veidi, vari izvēlēties sev interesantāko:

  1. Investīcija nekustamajā īpašumā – tā ir iespēja iegādāties nekustamo īpašumu un pēc tam to izīrēt tālāk, tādā veidā gūstot peļņu no šī darījuma. Šai investīcijai, protams, nepieciešami lieli pamatlīdzekļi, tomēr pēc tam varēsi iegūt diezgan lielu atdevi no šī investīciju veida.
  2. Termiņnoguldījums – šis ir vēl viens no investīciju veidiem. Tas paredz, ka ieguldi naudu bankā ar noteiktu procentu likmi uz noteiktu termiņu, un pēc tam vari saņemt procentus. Šie procenti gan nav diez ko augsti, tāpēc nevajadzētu domāt, ka šis ir tūlītējs naudas pelnīšanas veids.
  3. Pensiju līmeņi – ja esi reģistrējies kādā no pensiju līmeņiem, tad tu jau esi investors, katru mēnesi veicot iemaksas kādā no pensiju līmeņiem.
  4. Investīcijas ātrajo kredītos – šis ir gana jauns apakšvirziens investīciju nozarē, tomēr piesaistījis jau diezgan lielu uzmanību visā pasaulē. Salīdzinot ar citiem investīciju veidiem, šis ir salīdzinoši vienkāršs, kā arī pieejams plašākam cilvēku lokam. Tā ir kā savstarpējo aizdevumu platforma, kurā investoriem iespējams ieguldīt aizdevumos, ko izsniedz nebanku aizdevēji. Tā ir lieliska iespēja tikt pie regulāriem ikmēneša ienākumiem. Salīdzinot ar citiem investīciju veidiem, šis ir vienkāršāks, kā arī atdeve ir lielāka.

Kādi ir nosacījumi?

No sākuma tev nepieciešams izvēlēties sev interesantāko investīciju veidu. Piemēram, ja esi izvēlējies investēt ātrajos kredītos, no sākuma nepieciešams salīdzināt visus iespējamos variantus, tādā veidā izvēloties pašu piemērotāko tieši sev. Ir nepieciešams salīdzināt, piemēram, cik lielu naudas summu iespējams ieguldīt, kādi ir procentu maksājumi un daudz citas lietas. Savukārt citiem investīciju veidiem ir citi nosacījumi. Piemēram, izvēloties termiņnoguldījumu, noteikti nepieciešams uzzināt, cik procentuāli liela ir atdeve, ko varēsi saņemt, ieguldot šajā investīciju veidā.

Kur ieguldīt naudu?

Viss atkarīgs no tā, kurš no investīciju veidiem tevi uzrunā visvairāk, kā arī, vai vēlies saņemt naudu uzreiz vai arī esi gatavs pagaidīt. Piemēram, ja esi gatavs gaidīt, tad tev piemērotāks varētu būt termiņnoguldījums, kur ieguldīt brīvos līdzekļus, savukārt, ja vēlies vienkāršāku un ātrāku peļņas gūšanas veidu, tad vari izvēlēties investīcijas ātrajos kredītos. Ir svarīgi nospraust savu mērķi, lai varētu izvēlēties, kurš no alternatīvajiem finanšu ieguves veidiem varētu būt pats piemērotākais tieši tev, kur ieguldīt brīvos līdzekļus.

Cik daudz mēs zinām par mūsu kaimiņu zemēm, drošvien maz, bet tās ir uzmanību cienīgas. Pārsvarā atvaļinājumos cilvēki dodas, kaut kur tālu atpūsties, bet neizmanto iespējas, kas ir tepat. Mani sauc Illarions, un es savā blogā pastāstīšu par kaimiņu zemēm.

Krievijas pareizticīgā baznīca

Krievijas pareizticīgo baznīca, lielākā autokceles vai ecclesiastically neatkarīgā Austrumu pareizticīgo baznīca pasaulē. Tiek lēsts, ka tā dalība ir vairāk nekā 85 miljoni.

9. Gadsimtā grieķu misionāri no Bizantijas kristietības acīmredzot tika ieviesti Kijevas ruses austrumu slāvu stāvoklī. Kā zināms, ir organizēta kristiešu kopiena Kijevā jau 10. gadsimta pirmajā pusē, un 957.gadā Kristiešu apgabala Olga tika kristīta Konstantinopolē. Pēc šī akta kristietība tika pieņemta kā valsts reliģija pēc Olga mazdisma Vladimirs kņadas Kijevas princis 988. gadā. Saskaņā ar Vladimira pēctečiem un līdz 1448. gadam krievu baznīcu vadīja Kijevas metropolīti (kuri pēc 1328. gada dzīvoja Maskavā) un izveidoja Bizantijas patriarhāta metropolēnu.

Kaut gan Krievija guva mongoļu varu no 13. līdz 15. gadsimta, krievu draudze ieguva labvēlīgu stāvokli, iegūstot imunitāti pret aplikšanu ar nodokļiem 1270. gadā. Šis periods bija ievērojams monasticisma pieaugums. Krišnas klosteris (Pechersk Lavra) Kijevā, kas 11. gadsimta vidū tika nodibināts ar asotiem St Anthony un Sv. Theodosius, tika aizstāts ar galveno reliģisko centru Trinity-St. Sergija klosteris, kas 14. gadsimta vidū tika dibināts ar Sv. Sergiju no Radonežas (tagadējā Sergijevas Posadas pilsētā). Sergijs, kā arī metropoliāts Sv. Pēteris (1308-26) un Sv. Aleksejs (1354-78) atbalstīja Maskavas valdības augšāmcelšanos. Visbeidzot, 1448. gadā krievu bīskapi izraudzīja savu patriarhu, neizmantojot Konstantinopolu, un krievu baznīca vēlāk bija autocefāla. 1589.gadā Maskavas metropoles Jobs tika pacelts uz patriarha stāvokli ar Konstantinopoles piekrišanu un saņēma piekto rangu pēc Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhiem.

17. gadsimta vidū krievu pareizticīgo patriarhs Nikons nonāca vardarbīgā konfliktā ar krievu caru Aleksi. Nikon, cenšoties īstenot teokrātiskas valsts ideālu, mēģināja noteikt pareizticīgo baznīcas pārākumu par valsti Krievijā, kā arī apņēmās rūpīgi pārskatīt krievu pareizticīgo tekstus un rituālus, lai tos saskaņotu ar pārējo Austrumu pareizticību. Nikon tika nomests 1666. gadā, bet krievu draudze saglabāja savas reformas un anathematizēja tos, kas turpināja pret tiem vērsties; pēdējais kļuva pazīstams kā vecticībnieki un veidoja spēcīgu neskaidru organizāciju Krievijas pareizticīgo baznīcā nākamajiem diviem gadsimtiem.
1721. gadā ķēniņš Pēteris I (Lielais) atcēla Maskavas patriarhātu un aizstāja to ar Svēto Valdes Sinodu, kas tika modelēts pēc valsts kontrolētiem luterāņu baznīcas sinnotiem Zviedrijā un Prūsijā un bija stingri kontrolēts no valsts. Sinodes galvenā prokurora, ierēdņa amatpersona, kas 19. gadsimta pirmajā pusē ieguvusi ministru pakāpi, kopš tā laika īstenoja efektīvu kontroli pār baznīcas administrāciju līdz 1917. gadam. Šo kontroli veicināja lielākās augstākās garīdzniecības politiskā paklausība , bija īpaši atzīmēts arhikonkurentu KP prokuratūrā (1880-1905) Pobedonostsevs

1917. gada novembrī, pēc ķeizariskās valdības sabrukšanas, krievu pareizticīgo draudzes padome atjaunoja patriarhātu un ievēlēja galvaspilsētu Tīhonu par patriarhu. Bet jaunā padomju valdība drīz paziņoja par draudzes un valsts atdalīšanu un nacionalizēja visas baznīcas zemes. Šiem administratīvajiem pasākumiem sekoja brutāli sodītas ar valsti saistītas vajāšanas, kas ietvēra baznīcu vairumtirdzniecības iznīcināšanu, daudzu klerikas apcietināšanu un izpildi. Krievu pareizticīgo baznīca vēl vairāk tika vājināta 1922.gadā, kad atjaunotā baznīca – padomju valdības atbalstītā reformu kustība, no Patriarha Tihona baznīcas atstāja Svētā Sinodu, atjaunoja varu Sv. Sinodam un nodibināja garīdznieku un ticīgo sadalījumu.

Pēc Tikhonas nāves (1925) valdība aizliedz patriarhālajām vēlēšanām. 1927. gadā, lai garantētu baznīcas izdzīvošanu, Metropolits Serģijs formāli izteica savu “lojalitāti” padomju valdībai un turpmāk atturējās nekādā veidā kritizēt valsti. Lojalitātes attieksme tomēr izraisīja lielāku sadali pašā draudzē: Krievijas iekšienē, daudzi ticīgie pretstatā Sergijam un ārzemēs, Krievijas metropoleti Amerikā un Rietumeiropā nodalīja savas attiecības ar Maskavu. Tad 1943. gadā, pateicoties pēkšņajam Džozefa Staļina politikai pret reliģiju, Krievijas pareizticība tika piedzīvota augšāmcelšanās laikā; tika ievēlēts jauns patriarhs, tika atvērtas teoloģiskās skolas un sāka darboties tūkstošiem baznīcu. Laikā no 1945. līdz 1959. gadam baznīcas oficiālā organizācija tika ievērojami paplašināta, lai gan atsevišķi garīdznieku locekļi tika reizēm arestēti un izsūtīti. Atvērto baznīcu skaits sasniedza 25 000. Pēc Nikita Hruščova un Leonīda Brežņevas vadībā tika izveidota jauna un plaši izplatīta baznīcas vajāšana. Tad, sākot ar 80. gadu beigām, saskaņā ar Mihailu Gorbačovu jaunās politiskās un sociālās brīvības dēļ daudzas baznīcas ēkas tika atgrieztas baznīcā, lai tos atjaunotu vietējie draudzes locekļi. Padomju Savienības sabrukums 1991.gadā sekmēja garīgo progresu, un 2000.gadā baznīca tika aizliegta par karalisti Nikolajs II, krievu imperators, kuru pēc 1917.gada oktobra revolūcijas nogalināja boļševiki, un viņa ģimenes locekļi.

1917. gada krievu revolūcija bija atdalījusi lielas krievu draudzes dievkalpojumu daļas – Amerikā, Japānā un Mančurijā, kā arī bēgļus Eiropā – no regulāriem kontaktiem ar mātes draudzi. Grupa bīskapu, kuri bija atstājuši savu redzi Krievijā, pulcējās Sremski-Karlovci, Dienvidslāvijā (tagad Serbijā), un pieņēma skaidru politisko monarhistu nostāju. Grupa arī apgalvoja, ka runā par sinotēku visai “brīvai” krievu baznīcai. Šo grupu, kas līdz pat šai dienai ietver ievērojamu daļu no Krievijas emigrācijas, 1922. gadā formāli iznīcināja patriarhs Tihons, kurš pēc tam nozīmēja, ka attiecīgi amerikā un Eiropā valdošie bīskapi iecēla Metropolitēnus Platonu un Evluiju. Abas šīs metropolitānas nepārtraukti turpināja izklaidēt attiecības ar sinodu Karlovci, bet neviena no tām nepieņēma to kā kanonisku autoritāti.

Pēc Otrā pasaules kara Maskavas patriarhāts nesekmīgi mēģināja atgūt kontroli pār šīm grupām. 1970. gadā tā visbeidzot atzina Amerikas autocefālās pareizticības baznīcu, tādējādi atteikusies no savām bijušajām kanoniskajām prasībām Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā; tā arī atzina tajā pašā gadā Japānā izveidotu autonomu draudzi. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas tika uzsāktas diskusijas par baznīcu atkalapvienošanos. 2007. gadā baznīcas tika apvienotas, kad tika atjaunota kanoniskā kopība starp Krievu pareizticīgo baznīcu un baznīcu ārpus Krievijas.

Cik daudz mēs zinām par mūsu kaimiņu zemēm, drošvien maz, bet tās ir uzmanību cienīgas. Pārsvarā atvaļinājumos cilvēki dodas, kaut kur tālu atpūsties, bet neizmanto iespējas, kas ir tepat. Mani sauc Illarions, un es savā blogā pastāstīšu par kaimiņu zemēm.

Sibīrija

Sibīrija aizņem milzīgu teritoriju ar dažādiem klimatiskajiem apstākļiem un ģeogrāfiskām ainavām. Neatkarīgi no krieviski runājošajiem sibīriešiem aptuveni vienu divdesmito iedzīvotāju veido aborigenālas grupas. Lai labāk izprastu Sibīrijas iedzīvotāju ēdienu un maltīšu tradīcijas, ir jāpārskata šī reģiona ģeogrāfija, klimats un vēsture.

Ģeogrāfija un klimats

Sibīrija aizņem apmēram 5,2 miljonus kvadrātjūdžu, kas apmēram atbilst aptuveni 9 procentiem no sauszemes sausnas masas. To ierobežo Urā kalni rietumos un Klusais okeāns austrumos. Uz dienvidiem atrodas Centrālāzija, Mongolija un Ķīna, un uz ziemeļiem – Ziemeļu Ledus okeāns. Daudziem cilvēkiem Sibīrija ir sinonīms ar intensīvi aukstu klimatu, taču šis attēls ir tikai daļēji pareizs. Lielākās Sibīrijas klimats ir kontinentāls, kas nozīmē, ka vasaras un ziemas temperatūras atšķiras. Sibīrijas ziema patiešām ir gara un auksta, tomēr vasaras ir diezgan siltas un siltas, lai varētu izaudzēt arbūzus Rietumu un Dienvidsibīrijā. Lai gan austrumu Sibīrijā ir salīdzinoši mazs nokrišņu daudzums, un ziemas sala dziļi iesūcas, klimats kļūst maigāks un siltāks rietumu un dienvidu virzienā. Sakarā ar smago nokrišņu daudzumu, reģionu iztukšo daudzas upes un iztērēti ar ezeriem, kas piepildīti ar dažādām zivīm.

Sibīrijas ziemeļu piekrastes reģions gar Ziemeļu okeānu ir aizņemts ar plašu Arktikas tundras joslu, ko apdzīvo milzīgs ziemeļbriežu populācijas. Uz dienvidiem no tā ir milzīgs mūžzaļo priežu mežs, kas pamazām mainās uz auglīgajiem melnozeme (melno zemi) stepes. Tālo Dienvidaustrumu daļa Sibīrijā, netālu no Mančurijas un Klusā okeāna, sastāv no subtropu mežiem.

Sibīrijas tauta un vēsture

Liela daļa Sibīrijas (izņemot tālu uz ziemeļiem) pirmo reizi tika apvienota ar Mongolijas līdera Gengis Kana valdīšanu trīspadsmitā gadsimta sākumā. Tā kā Mongolijas impērija ietvēra Ķīnu, Persiju un Vidusāziju, un tā stiepjas līdz Eiropai, tika ieviestas daudzas jaunas kulinārijas idejas no tālu. Pelmeni un čajs (tēja), iespējams, ir visilgstīgākie šī perioda paliekas.

Pēdējo četru gadsimtu Sibīrijas vēsturei ir daudzas paralēles ar Amerikas kolonizāciju. Sibīrijas kolonizācija no ceturtās Krievijas sākās 1580. gados un beidzās 1860. gadā ar Vladivostokas dibināšanu Japānas jūras piekrastē. Lielākā daļa mūsdienu Sibīrijas iedzīvotāju sastāv no dažādu imigrantu etniskajām grupām un dažādu aborigēnu izcelsmes cilvēkiem. Jauktas rases un etniskās izcelsmes sibīrieši sevi uzskata par Chaldons un uzskata sevi par etnisku identitāti, kas atšķiras no krievu valodas.

Sibīriju kolonizēja un apmetās dažādas Eiropas etniskās grupas, nevis tikai krievi. Sešpadsmitā gadsimta laikā apceļotāji bija krievi, komi, lietuvieši, ukraiņi un baltkrievi, kā arī mazi vācieši, grieķi un pat daži kristītie tatāri un turki. Vēlāk bija citu imigrantu viļņi, no kuriem daži bija piespiedu kārtā izraidīti. Tie ietver zviedru kara gūstekņus, vācu un citus Eiropas tehniskos speciālistus, poļu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu un ebreju trimdiniekus no nemiernieku Polijas teritorijām, kā arī pēc atcelšanas no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas centrālajiem reģioniem 1861. gada karaļvalsts. Kolonizācija bija īpaši intensīva Transsibīrijas dzelzceļa būvniecībā (1891-1905). 1914. gadā Sibīrijas iedzīvotāji sasniedza gandrīz desmit miljonus cilvēku.

Tā kā politiskajiem trimdiniekiem, kas deviņpadsmitajā gadsimtā ieradās Sibīrijā, kopumā bija labi izglītoti, daudzi no viņiem iesaistījās smago lauksaimniecības produktu audzēšanā, graudu audzēšanā, eļļas augu audzēšanā (piemēram, kaņepēs) un jaunu dārzeņi un mūsdienu audzēšanas metodes. Katra no imigrantu grupām uz lielo Sibīrijas stewpot radīja kaut ko savu kulināriju, tādējādi bagātinot to, ko tagad sauc par Sibīrijas virtuvi. Piemēram, Sibīrijas nacionālie ēdieni kļuva par korejiešu pikanta burkānu salātiem, cepeškrāsnī ceptām zivīm un sautētiem skābiem kāpostiem un cūkgaļām.

Pirms Krievijas Sibīrijas kolonizācijas reģionā apdzīvoja dažādu izcelsmes vietējās etniskās grupas, tostarp turku, somu, mongoļu un citu cilšu. Dažas no šīm tautām savstarpēji sazinājās ar eiropiešiem un dažas etniskās grupas joprojām bija diskrētas, taču kolonisti katrā ziņā pieņēma daudzas vietējās pārtikas tradīcijas, izmantojot jauktas laulības vai ikdienas saziņu.

Chaldony kulinārija


Sakarā ar milzīgo valsts lielumu, gandrīz neierobežotu dabas resursiem, brīvās zemes pārpalikumu un senkapijas trūkumu, dzīve Sibīrijas tuksnesī vienmēr bija brīvāka, laimīgāka un daudz pārtikusi nekā Eiropas Krievijas dzīve. Tas bija viegli aizsargāt savu brīvību Sibīrijā, kad, saskaroties ar birokrātisko apspiešanu, varēja vienkārši atstāt un apmesties attālās vietās vai dziļākos mežos. Pateicoties šai brīvībai un daudziem vietējiem un ārvalstu pārtikas produktiem, Chaldon virtuve radās kā bagāts Eiropas un aborigēnu tradīciju maisījums.

Pirms boļševiku revolūcijas, Chaldon cilvēki ražoja pārtikas pamatproduktus savās saimniecībās. Šie pārtikas produkti bija piena produkti, gaļa, dārzeņi, olas, maize un citi labības produkti, augu eļļas, kā arī sēnes, savvaļas ogas, priežu rieksti, zivis un medījums. Kaut arī katrai ģimenei bija medību ieroči un slazdi, spēle netika svarīga Sibīrijas diētai. Ēdiens tika sautināts, vārīts vai cepts krievu krāsnī, eļļā vai cepts sviests.

Maize un citi labības un tauvu produkti. Chaldon audzē rudzus, miežus, auzas, griķus, prosa, zirņus un pupiņas. Dienvidu reģionos, piemēram, Altāņā, audzē kviešu. Augstas kvalitātes kviešu milti, ko izmantoja cepumiem un kūkām, parasti iegādājās tirgus izstādēs lielajās pilsētās.

Ikviena ciemata ģimene un daudzas pilsētas mājsaimniecības veica rudzu, miežu un kviešu maizes apaļā vai kalahā (atslēga formas) formā; dažās ģimenēs bija koka maizes veidnes. Maizes miltus sajauca ar pienu un mājputnu apiņu raugu, un tas palika stāvams naktī. No rīta, kad tika pabeigta maizes mīkla, maizei bieži pievienoja olas, post-noya maslo (Lenten eļļa) un piens. Bagātīgām ģimenēm varētu būt izmantota priedesriekstu eļļa, tādai maizei bija unikāla garša, un to varēja turēt ilgāk nekā parasti. Pārtikas trūkuma laikā daži cilvēki cep zaļo ārkārtas maizi, kas iegūta no miltiem, un lielu daļu no sausajām nātru lapām.

Kasha. Kasha ir krievu valriekstu vai putru vārds. To lieto, lai aprakstītu jebkura veida vārītus graudus, zirņus, pupiņas, citas sēklas vai pat kartupeļus un dārzeņus. Kasha var būt salds vai sāļš, un tas var saturēt gandrīz jebkura veida piedevas, piemēram, gaļu, pienu, riekstus, svaigus vai sausus augļus un pat ķirbi. Kasha var izgatavot no dažādu sēklu un / vai citu sastāvdaļu maisījuma, kas vārītas vai ceptas cepeškrāsnī. To ēd karstumā vai aukstumā kā galveno ēdienu vai kā garšvielu, vienkāršus vai pievienojot augļu iestrēgušas vai atšķaidot ar svaigu pienu, ja tiek izmantota griķa.

Divdesmitā gadsimta pirmās daļas laikā sibirieši izgatavoja daudz dažādu kašu no miežiem, prosa vai auzas. Tika izmantoti arī zirņi, garās pupiņas un fava pupiņas. Rīsi bija retāk sastopami un lietoti tikai īpašos gadījumos – atšķirībā no visiem citiem ortodoksālajiem kristiešiem, kuri lieto kvētus kutjjai (apbedīšanas ēdienam), Chaldons izgatavo kutjya no rīsiem un rozīnēm.

Pirogi, pirozhki un bliny. Rauginātu mīklu plaši izmantoja pirogi (lieli pīrāgi) un pirozhki (mazie pīrāgi). Pirozhki varētu cepti vai cepti un pildīti ar kartupeļiem, burkāniem, zaļo sīpolu un olām, akmeņiem, malto gaļu, zivīm vai svaigām vai žāvētām ogām (upenes, avenes, putnu ķiršus, ābolus), kas sajaukti ar iesalu. Sibīrijas picas analogs bija apaļš, plakanais pīrs, ko sauca Shanji, kas tika papildināts ar biezpienu un skābo krējumu un pēc tam cepts. Vēl viens apaļš pīrāgs, ko sauc par “beliash”, tika pildīts ar gaļu, aizvērts un cepts. Beliashu var izsekot tartārajam mantojumam, jo ​​Kazaņas titāna kulinārijā bija gaļas pīrāgs, kuru sauca belish. Tradicionālo lielo brīvdienu buru Chaldons, ko bieži sauc par kurnik, tika izgatavots ar zivīm vai vistas.

Ir arī saldie brīvdabas atklātie ogu pīrāgi (parasti tiek izgatavoti ar upenēm).

Daudzām dažādām receptēm ir blāvas (lielas plānas pankūkas) un oladii (biezākas mīklas mazākās pankūkas, parasti ovālas formas). Tos var izgatavot no kviešiem vai rudziem, raugu vai neraudzētiem, un daži griķu milti, piens un olas. Var arī pievienot eļļu un medu. Pēc tam, kad tie tika izgatavoti, blāvi varētu būt pildīti ar ikriem un ēst auksti, vai pildīti ar biezpienu vai gaļu, un pēc tam cep cepeškrāsnī vai cep. Parasti cilvēkiem bija atsevišķa panna vai divas pankūkas, un pannas taukainai lietošanai tika izmantots tikai baložu spārns.

Citi ceptu konditorejas izstrādājumu veidi bija: pechen’ya (cepumi), prianik (medus kūka), sooshka (zvīņveida krēmkrāsas, mazais kalatch, kas pirms cepšanas iemērc verdošā ūdenī); smetannyya kalatchiki (cepti pīrāgi no neraudzētas mīklas, pamatojoties uz skābo krējumu), un kulich (Lieldienu kūka ar rozīnēm vai citiem sausiem augļiem).

Khant Cilvēki

Līdz 1930. gadam Hanta iedzīvotāji tika saukti par Ostiaku. To uztura likumus ļoti lielā mērā ietekmē viņu reliģija un tabu, un noslēpums un leģenda regulē daudzus hanta tautas darbus, tostarp ēšanas paradumus. Piemēram, bebras klana cilvēki nevar ēst bebru, un aļņu klana cilvēki nevar ēst aļņu. Ledus gaļu nevar sagriezt ar nazi vai pat sāli.

Lācis ir saistīts ar visiem ķēniņiem un tiek uzskatīts par pasaules kārtības sargu, šķīrējtiesnesi un tiesnesi. Īpaši svēta ir lāča priekšējā daļa: nevienai sievietei nav pieļaujama pieskāriena. Suņiem nedrīkst būt pieeja lāča kauliem, un kaulus nav sagriezti vai salauzti. Hanta cilvēki tic, ka, ja viņi ievēro visus šos noteikumus, tad patērētais lācis atgūs savu miesu un atkal staigā mežā. Tāpat kā citās zivīs ir aizliegts kausēt kausēšanu vienā un tajā pašā kaķī, jo kraukā ir zivis mirušajiem, kas dzīvo pazemē. Viss, kas ir balts, ir svēts un pieder pie sava Dieva, un tādēļ tos nevar ēst, piemēram, gulbjus, ermine un albīnu briedis.

Ēdienu gatavošana, kas ietver burbuju (mencu sugas saldūdens zivis), arī ilustrē Hanta tautu paļaušanos uz tradīcijām un noslēpumu. Kad zivis tiek nozvejots, Khants zvejnieks izved zivju aknas caur muti. Ja viņam izdodas izdalīt visas aknas, pārējā miesa tiek ēst arī labi. Bet, ja aknas tiek sagrieztas un tiek noņemta tikai daļa no tās, zivis jāatbrīvo uz abām pasaules malām: apakšējā (ziemeļu) un augšējā (dienvidu). Ekstraktās aknas tiek uzkarsētas uz koka nūjiņām ugunskura pusē. Bet ugunskura kokam jābūt tādam, kas ir prieks Dievam. Vītola koksne tiek izmantota burbuļu aknu ēdiena gatavošanai.

Visu Khantu tautu virtuve balstās uz zvejas un medību produktiem. Zivis ir tik svarīgas, ka pat Khantšu maize tiek veikta, pievienojot zivju pulveri, un galvenais tauku avots ēdiena pagatavošanā ir zivju eļļa. Khants dzer čajus (tēju) un ēd saldās savvaļas ogas.

Cik daudz mēs zinām par mūsu kaimiņu zemēm, drošvien maz, bet tās ir uzmanību cienīgas. Pārsvarā atvaļinājumos cilvēki dodas, kaut kur tālu atpūsties, bet neizmanto iespējas, kas ir tepat. Mani sauc Illarions, un es savā blogā pastāstīšu par kaimiņu zemēm.