Krievijas pareizticīgā baznīca

Krievijas pareizticīgo baznīca, lielākā autokceles vai ecclesiastically neatkarīgā Austrumu pareizticīgo baznīca pasaulē. Tiek lēsts, ka tā dalība ir vairāk nekā 85 miljoni.

9. Gadsimtā grieķu misionāri no Bizantijas kristietības acīmredzot tika ieviesti Kijevas ruses austrumu slāvu stāvoklī. Kā zināms, ir organizēta kristiešu kopiena Kijevā jau 10. gadsimta pirmajā pusē, un 957.gadā Kristiešu apgabala Olga tika kristīta Konstantinopolē. Pēc šī akta kristietība tika pieņemta kā valsts reliģija pēc Olga mazdisma Vladimirs kņadas Kijevas princis 988. gadā. Saskaņā ar Vladimira pēctečiem un līdz 1448. gadam krievu baznīcu vadīja Kijevas metropolīti (kuri pēc 1328. gada dzīvoja Maskavā) un izveidoja Bizantijas patriarhāta metropolēnu.

Kaut gan Krievija guva mongoļu varu no 13. līdz 15. gadsimta, krievu draudze ieguva labvēlīgu stāvokli, iegūstot imunitāti pret aplikšanu ar nodokļiem 1270. gadā. Šis periods bija ievērojams monasticisma pieaugums. Krišnas klosteris (Pechersk Lavra) Kijevā, kas 11. gadsimta vidū tika nodibināts ar asotiem St Anthony un Sv. Theodosius, tika aizstāts ar galveno reliģisko centru Trinity-St. Sergija klosteris, kas 14. gadsimta vidū tika dibināts ar Sv. Sergiju no Radonežas (tagadējā Sergijevas Posadas pilsētā). Sergijs, kā arī metropoliāts Sv. Pēteris (1308-26) un Sv. Aleksejs (1354-78) atbalstīja Maskavas valdības augšāmcelšanos. Visbeidzot, 1448. gadā krievu bīskapi izraudzīja savu patriarhu, neizmantojot Konstantinopolu, un krievu baznīca vēlāk bija autocefāla. 1589.gadā Maskavas metropoles Jobs tika pacelts uz patriarha stāvokli ar Konstantinopoles piekrišanu un saņēma piekto rangu pēc Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhiem.

17. gadsimta vidū krievu pareizticīgo patriarhs Nikons nonāca vardarbīgā konfliktā ar krievu caru Aleksi. Nikon, cenšoties īstenot teokrātiskas valsts ideālu, mēģināja noteikt pareizticīgo baznīcas pārākumu par valsti Krievijā, kā arī apņēmās rūpīgi pārskatīt krievu pareizticīgo tekstus un rituālus, lai tos saskaņotu ar pārējo Austrumu pareizticību. Nikon tika nomests 1666. gadā, bet krievu draudze saglabāja savas reformas un anathematizēja tos, kas turpināja pret tiem vērsties; pēdējais kļuva pazīstams kā vecticībnieki un veidoja spēcīgu neskaidru organizāciju Krievijas pareizticīgo baznīcā nākamajiem diviem gadsimtiem.
1721. gadā ķēniņš Pēteris I (Lielais) atcēla Maskavas patriarhātu un aizstāja to ar Svēto Valdes Sinodu, kas tika modelēts pēc valsts kontrolētiem luterāņu baznīcas sinnotiem Zviedrijā un Prūsijā un bija stingri kontrolēts no valsts. Sinodes galvenā prokurora, ierēdņa amatpersona, kas 19. gadsimta pirmajā pusē ieguvusi ministru pakāpi, kopš tā laika īstenoja efektīvu kontroli pār baznīcas administrāciju līdz 1917. gadam. Šo kontroli veicināja lielākās augstākās garīdzniecības politiskā paklausība , bija īpaši atzīmēts arhikonkurentu KP prokuratūrā (1880-1905) Pobedonostsevs

1917. gada novembrī, pēc ķeizariskās valdības sabrukšanas, krievu pareizticīgo draudzes padome atjaunoja patriarhātu un ievēlēja galvaspilsētu Tīhonu par patriarhu. Bet jaunā padomju valdība drīz paziņoja par draudzes un valsts atdalīšanu un nacionalizēja visas baznīcas zemes. Šiem administratīvajiem pasākumiem sekoja brutāli sodītas ar valsti saistītas vajāšanas, kas ietvēra baznīcu vairumtirdzniecības iznīcināšanu, daudzu klerikas apcietināšanu un izpildi. Krievu pareizticīgo baznīca vēl vairāk tika vājināta 1922.gadā, kad atjaunotā baznīca – padomju valdības atbalstītā reformu kustība, no Patriarha Tihona baznīcas atstāja Svētā Sinodu, atjaunoja varu Sv. Sinodam un nodibināja garīdznieku un ticīgo sadalījumu.

Pēc Tikhonas nāves (1925) valdība aizliedz patriarhālajām vēlēšanām. 1927. gadā, lai garantētu baznīcas izdzīvošanu, Metropolits Serģijs formāli izteica savu “lojalitāti” padomju valdībai un turpmāk atturējās nekādā veidā kritizēt valsti. Lojalitātes attieksme tomēr izraisīja lielāku sadali pašā draudzē: Krievijas iekšienē, daudzi ticīgie pretstatā Sergijam un ārzemēs, Krievijas metropoleti Amerikā un Rietumeiropā nodalīja savas attiecības ar Maskavu. Tad 1943. gadā, pateicoties pēkšņajam Džozefa Staļina politikai pret reliģiju, Krievijas pareizticība tika piedzīvota augšāmcelšanās laikā; tika ievēlēts jauns patriarhs, tika atvērtas teoloģiskās skolas un sāka darboties tūkstošiem baznīcu. Laikā no 1945. līdz 1959. gadam baznīcas oficiālā organizācija tika ievērojami paplašināta, lai gan atsevišķi garīdznieku locekļi tika reizēm arestēti un izsūtīti. Atvērto baznīcu skaits sasniedza 25 000. Pēc Nikita Hruščova un Leonīda Brežņevas vadībā tika izveidota jauna un plaši izplatīta baznīcas vajāšana. Tad, sākot ar 80. gadu beigām, saskaņā ar Mihailu Gorbačovu jaunās politiskās un sociālās brīvības dēļ daudzas baznīcas ēkas tika atgrieztas baznīcā, lai tos atjaunotu vietējie draudzes locekļi. Padomju Savienības sabrukums 1991.gadā sekmēja garīgo progresu, un 2000.gadā baznīca tika aizliegta par karalisti Nikolajs II, krievu imperators, kuru pēc 1917.gada oktobra revolūcijas nogalināja boļševiki, un viņa ģimenes locekļi.

1917. gada krievu revolūcija bija atdalījusi lielas krievu draudzes dievkalpojumu daļas – Amerikā, Japānā un Mančurijā, kā arī bēgļus Eiropā – no regulāriem kontaktiem ar mātes draudzi. Grupa bīskapu, kuri bija atstājuši savu redzi Krievijā, pulcējās Sremski-Karlovci, Dienvidslāvijā (tagad Serbijā), un pieņēma skaidru politisko monarhistu nostāju. Grupa arī apgalvoja, ka runā par sinotēku visai “brīvai” krievu baznīcai. Šo grupu, kas līdz pat šai dienai ietver ievērojamu daļu no Krievijas emigrācijas, 1922. gadā formāli iznīcināja patriarhs Tihons, kurš pēc tam nozīmēja, ka attiecīgi amerikā un Eiropā valdošie bīskapi iecēla Metropolitēnus Platonu un Evluiju. Abas šīs metropolitānas nepārtraukti turpināja izklaidēt attiecības ar sinodu Karlovci, bet neviena no tām nepieņēma to kā kanonisku autoritāti.

Pēc Otrā pasaules kara Maskavas patriarhāts nesekmīgi mēģināja atgūt kontroli pār šīm grupām. 1970. gadā tā visbeidzot atzina Amerikas autocefālās pareizticības baznīcu, tādējādi atteikusies no savām bijušajām kanoniskajām prasībām Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā; tā arī atzina tajā pašā gadā Japānā izveidotu autonomu draudzi. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas tika uzsāktas diskusijas par baznīcu atkalapvienošanos. 2007. gadā baznīcas tika apvienotas, kad tika atjaunota kanoniskā kopība starp Krievu pareizticīgo baznīcu un baznīcu ārpus Krievijas.